Vēsture • LJMC

Vēsture

1944. gadā tika dibināta Latvijas Baseina Centrālā slimnīca, kuras pārraudzībā bija visas jūrniecības un zvejniecības sistēmā strādājošo ārstniecības iestādes un kuģu ārsti. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas uz vairāku Baseina slimnīcas objektu bāzes tika izveidots Latvijas Jūras medicīnas centrs (LJMC).

1996.gadā saskaņā ar MK rīkojumu LJMC tika pārveidots par valsts uzņēmumu un vienlaicīgi nodots privatizācijai.

1997.gadā privatizācijas rezultātā tika izveidota publiska akciju sabiedrība “Latvijas Jūras medicīnas centrs”, kuras akcijas tiek kotētas Rīgas Fondu Biržā. Gandrīz visi akcionāri ir LJMC darbinieki.

Jūras medicīnas sākumi Latvijā ir saistīti ar kuģniecības tapšanu. Tiklīdz mūsu senči iemācījās lielākus ceļa gabalus pārvietoties pa ūdens virsmu, radās virkne specifisku jautājumu, kurus bija nepieciešams risināt. Problēmas radīja ne tikai pats brauciens, kuru pavadīja dažādas, bieži vien liktenīgas nejaušības, inficēšanās risks, nelaimes gadījumi, slimības, ko veicināja ilgstoša uzturēšanās saspiestībā un neveselīgos apstākļos, bet arī prasmes un iemaņu trūkums jau minētā novēršanai. Ar jūrniecību saistītās latviešu (un lībiešu) tautas medicīnas atziņas, ticējumi, buramvārdi un dainas, diemžēl vēl nav pētītas, taču visai droši var apgalvot, ka noteikti empīriski dziedniecības un slimību novēršanas paņēmieni ir pastāvējuši. Jūrniecības vēsturnieks Arturs Eižens Zalsters konstatējis, ka Latvijā jūras medicīnas un karantīnas paņēmieni rakstveidā reglamentēti jau 16. gs., kam pierādījumi atrodami arhīva dokumentos. Šai laikā uz Rīgas ostā ienākušiem svešzemju flagmaņkuģiem jau dienējuši pirmie jūras medicīnas pārstāvji – kuģa bārddziņi (feldšeri – mūsdienu izpratnē). Savukārt Rīgā pirmais zināmais ar jūras medicīnu saistītais ārsts (precīzāk – universitāti nepabeidzis medicīnas students) ir Simons Kalbi (Calby, arī Kalby), kas šeit ieradies 1581. gadā, prakses atļauju saņēmis 1590. gadā un šajā nozarē darbojies 54 gadus. No S. Kalbi sastādītā pārskata noprotams, ka viņš uzraudzījis ostā ienākušos kuģus.

Vidzemei atrodoties Zviedrijas sastāvā, 17. gs. Rīgas ostā bieži ienāca zviedru flagmaņkuģi, kuru apkalpes veselība tikusi uzticēta jau minētajam bārddzinim vai reizēm arī citam apķērīgam cilvēkam. Kā piemērs tiek minēts admirālis Klāss Flēmings, kas ar skorbutu sasirgušos jūrniekus dziedinājis, liekot tiem ēst citronus. Kuģa bārddziņa rīcībā noteikti atradās zāģis un liels nazis locekļa amputācijas veikšanai pēc smaga ievainojuma kaujas laikā. Uz tolaik nogrimušiem kuģiem vēlāk atrasti arī citi bārddziņa piederumi: ziežu trauciņi, zāļu pudelītes, piestas un bārdas naži, bļoda asins savākšanai. Venerisko slimību, kas jūrniekiem gadījās bieži, dziedināšanā tika izmantota īpatnēja šļirce zāļu ievadīšanai. Narkozei operācijas laikā noderēja ar opija magoņu šķidrumu piesūcināti sūkļi. Cita – brutālāka iemidzināšanas metode bija īpašas ķiveres uzmaukšana pacienta galvā, pa kuru sita ar smagu koka veseri, līdz iestājās bezsamaņa. Domājams, ka bārddziņi bijuši pietiekami prasmīgi, bet diplomēti ārsti no šā darba vairījās gan zemā atalgojuma un uz kuģiem valdošās netīrības dēļ, gan arī tāpēc, ka labi zināja bēdīgo paradumu – pēc neveiksmīgas kaujas uzvarētāji gūstā ņēma tikai kapteini, bet pārējos kopā ar kuģi nogremdēja jūras dzelmē.

Jau 17. gs. Kurzemes hercogistē tika ieviesti vairāki karantīnas pasākumi sakarā ar biežajiem mēra uzliesmojumiem. Mēra skartiem kuģiem tika liegta ienākšana ostā. Ja šāds kuģis avarēja un krava tika izskalota krastā, tā bija jāsadedzina. Uz kuģa dzīvi palikušajiem cilvēkiem, kas ar laivu pašu spēkiem izcēlās krastā, noteiktu laiku bija jāuzturas krastmalā norādītā karantīnas vietā.

Jau krietni vēlāk, pēc 1864. gada, kad Ainažos un pēc tam vairākās citās Vidzemes un Kurzemes piekrastes vietās tika atvērtas jūrskolas, audzēkņiem katram gadījumam bija nedaudz jāapgūst arī medicīna, jo jūrā viss, kas var atgadīties. Brauciena laikā ārsta vai feldšera lomu parasti pildīja kapteinis – kā pieredzējušākais vīrs. No trošu vilkšanas līdz jēlumam noberztās plaukstas parasti dziedēja ar paša cietēja urīnu. Pret reimatiskām sāpēm līdzēja terpentīns. Vislabākais līdzeklis pret skorbutu, ar kuru jūrnieki bieži saslima, pēc dienvidzemju apmeklēšanas bija banāni, apelsīni un citroni. Reizēm lietots jūras ūdens, taču universālas zāles allaž bija džins, rums vai viskijs.

Vērā ņemami padomi sniegti Ādama Butuļa (1860–1938) – pirmā latviešu ārsta, kas pievērsies jūras medicīnai, “Baltijas Vēstnesī” 1891. gadā publicētajā rakstā “Kuģu aptiekas jeb tā saucamās medicīnas kastes”.

Ainažnieku spēju rīkoties kritiskos brīžos apliecina kāda pašu veikta operācija. Izkustoties kravai, kādam jūrniekam tikusi sadragāta kāja un nekas cits neatlicis, kā to amputēt. Operāciju veikt uzņēmies kapteinis, bet pārējie nelaimīgo turējuši. Vispirms cietējam iedotas divas krūzes ruma un kādu šļuku, lai justos drošāk, ieņēmis arī operētājs pats. Pēc tam ar jūrnieka nazi nogriezta miesa, ar galdnieka zāģi nozāģēts kauls, bet ar buru šujamo adatu un diegu sašūti muskuļi un cīpslas kaula galā, brūce izskalota ar jūras ūdeni un vēl nedēļu tajā turēts palikušais kājas gals. Kā par brīnumu, stumbenis sadzijis lieliski, kuģa galdnieks izgatavojis protēzi, ko operētais jūrnieks lietojis vēl tad, kad pats jau braucis par kapteini.

Pirms gadsimta visnozīmīgākā jūras medicīnas iestāde bija Liepājas jūras kara hospitālis, kas tika uzcelts 1900. gadā un darbojās līdz 1914. gadam. Krievijas impērijas kara flotes galvenās bāzes hospitālī bija 400 gultasvietu un augsts medicīniskā darba līmenis. Hospitāļa ārstu zinātniskās intereses reprezentēja 1901. gadā dibinātā Liepājas Jūras ārstu biedrība. Bez tam, sakarā ar kara tehnikas un bruņojuma modernizāciju, kā rezultātā 1906. gadā zemūdenes tika iekļautas flotes sastāvā, tieši Liepājā tika veikti Krievijā (un pasaulē) pirmie pētījumi par darba fizioloģiju un higiēnu zemūdens apstākļos.

Latvijas Republikā algotā darbaspēka obligāta veselības apdrošināšanas forma bija slimokases, kas tika izveidotas 1920. gadā. Tālbraucējiem jūrniekiem sava īpaša slimokase tapa 1930. gadā. Tā bija pati mazākā starp aroda slimokasēm, aptverot pusotru tūkstoti apdrošināto, bet tajā pašā laikā – visturīgākā, rēķinot pēc iemaksu lieluma uz vienu dalībnieku. Līdz ar to, Jūrnieku slimokase varēja sniegt plašāku un kvalitatīvāku medicīnisko palīdzību nekā citas slimokases, sedzot ambulatorās un stacionārās ārstēšanas izmaksas, apmaksājot zāles, kā arī sniedzot slimības pabalstu. Tā kā slimokase bija neliela, tā savas ārstniecības iestādes neveidoja, tā vietā slēdzot līgumus ar slimnīcām un ārstiem. Jūrnieku slimokasei piederēja savs nams Rīgā, Mārstaļu ielā 28. Jūrnieku slimokase kopā ar citām tika likvidēta 1940. gada decembrī.

Padomju veselības aizsardzības sistēmā bija izveidojusies resoriska pieeja, kas paredzēja īpašu centralizētu (līdzīgi dzelzceļam) ūdensceļu darbinieku medicīnisko dienestu. Plašā valsts bija sadalīta baseinos, kas tieši tika pakļauti atbilstošai pārvaldei PSRS Veselības aizsardzības tautas komisariātā (ministrijā) Maskavā. Mēģinājums veidot šādu dienestu Latvijā sākās 1941. gada 1. aprīlī, taču nepilnos trīs mēnešos līdz kara sākumam daudz paveikt nebija iespējams.

PSRS veselības aizsardzības tautas komisārs 1944. gada 4. oktobrī Maskavā izdeva pavēli par Latvijas Ūdensceļu veselības aizsardzības nodaļas izveidošanu. Rīgā 1944. gada 25. oktobrī darbu sāka pirmais ārsta kabinets poliklīnikā, 1. novembrī – sanitāri–epidemioloģiskā stacija (SES), bet 25. novembrī – slimnīca ar 40 gultasvietām.
Pēc kara beigām, 1945. gadā, tika izveidots plašāks pakļauto iestāžu tīkls, kas aptvēra gan jūras, gan arī tolaik plaši izvērsto upju kuģniecību, kuģubūves un remonta rūpnīcas un darbnīcas, jūrskolas u.c. Bez slimnīcas ar ķirurģijas, terapijas un ginekoloģijas nodaļu un poliklīniku Rīgā pielāgotās telpās, tika atvērtas poliklīnikas arī Liepājā, Ventspilī un Daugavpilī, trīs ārsta punkti, pieci feldšerpunkti, bērnu sile u.c. Interesanti, ka kāds medpunkts atradās Jelgavā un kāds pat tik attālā vietā, kā Krāslava, jo tur upju transportlīdzekļus būvēja 150 strādnieki. Pirmie dienesta priekšnieki, kas šai amatā darbojās katrs vairākus gadus, bija E. Blumbaha, N. Turčins un S. Gincburgs.

Plaša reorganizācija norisa 1951. gadā, kad ar PSRS Veselības aizsardzības ministrijas pavēli tika izveidota Baltijas Ūdensceļu veselības aizsardzības nodaļa ar filiālēm Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Kaļiņingradas apgabalā. Par apvienotā dienesta priekšnieku tika iecelts Garri Popovs. Latvijā tolaik bija trīs slimnīcas (apvienotas ar poliklīnikām): Rīgā ar 75 gultasvietām, Liepājā ar 50 (izveidota 1946. gadā) un Ventspilī ar 10 gultasvietām (atklāta 1950. gadā), baseina SES Rīgā, ostas SES Liepājā un Ventspilī, bērnu sile Rīgā ar 100 vietām un vasarnīcu Langstiņos, bērnu sile Liepājā ar 20 vietām, bērnu sanatorija Bulduros ar 50 vietām (atvērta 1949. gadā), 7 ārstu punkti, 5 feldšerpunkti, bet dienestā kopumā strādāja 77 ārsti. Ventspilī 1952. gadā tika atvērta bērnu sile ar 45 vietām, 1954. gadā – bērnu tuberkulozes sanatorija Siguldā ar 50 vietām, 1954. gadā – ierīkota kuģubūves un remonta rūpnīcas poliklīnika (vēlāk medicīnas un sanitārā daļa) Vecmīlgrāvī, bet Liepājā izvietotās iestādes 1951. gadā darbību pārtrauca, ostai uz ilgāku laiku nonākot kara flotes pakļautībā.

Taču jau visai drīz, 1956. gadā, grūti pārraugāmā Baltijas Ūdensceļu veselības aizsardzības nodaļa tika likvidēta un atjaunota Latvijas Ūdensceļu veselības aizsardzības nodaļa, kas turpmāk bija pakļauta Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijai. Vadītāja posteni neilgu laiku ieņēma L. Alsmika, līdz 1963. gadam G. Popovs, bet pēc viņa – līdz 1968. gadam – I. Jegorovs. 1965. gadā dienestā kopumā strādāja 258 ārsti, 541 vidējais medicīniskais darbinieks un 261 pārējais darbinieks.

Pēc atdalīšanās no centralizētās pārvaldes Maskavā dienests bez jūrniekiem un upju kuģiniekiem no 1956. gada apkalpoja arī zvejniekus, tādejādi paplašinot savu darbību. Pēckara grūtības bija pārvarētas, saimnieciskā rocība paplašinājusies, un, piesaistot jūrnieku un zvejnieku līdzekļus, varēja izvērst kapitālo celtniecību.

1961. gadā Ventspilī uzcēla ostas slimnīcu ar 100 gultasvietām. Rīgā 1958. gadā tika uzcelta ostas slimnīca ar 75 gultasvietām un 1964. gadā – ostas poliklīnika. Pēc tam 1968. gadā Katrīnas dambī uzcēla Baseina poliklīniku. Savukārt Baseina slimnīcu, kura līdz tam bija mitinājusies pirmskara privātklīnikas šaurajās telpās, 1964. gadā pārvietoja uz ērtāku mājvietu Patversmes ielā un sāka tās jaunā korpusa celtniecību, ko ekspluatācijā nodeva 1970. gadā. Pilnveidojot dienesta vadības struktūru, Latvijas Ūdensceļu veselības aizsardzības nodaļa 1968. gada 31. oktobrī tika likvidēta un tās funkcijas nodotas Baseina centrālās slimnīcas galvenajam ārstam. Šo posteni turpmāk ieņēma Dāvids Sluckers (1917–1980), kas 1970. gadā aizstāvēja medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par Latvijas PSR ūdenstransporta darbinieku saslimstību un medicīniskās palīdzības nodrošināšanu viņiem un vēlāk kopā ar līdzautoriem publicēja piecas grāmatas. Kopā ar saviem darbiniekiem viņš sekmēja dienesta turpmāku izaugsmi.

Noslēdzot šo pārskatu, vēl īsos vārdos jāpiemin, ka no 1980. līdz 1992. gadam Baseina Centrālo slimnīcu un resora medicīnas dienestu vadīja Inta Spilva (1934–2000), kuras iesākto darbu turpināja Jānis Birks. Savukārt 1992. gada 1. novembrī uz šīs bāzes tika izveidots Latvijas Jūras medicīnas centrs un sākta plaša dienesta reorganizācija.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Latvijā turpinājās jūrniecības un zvejniecības resora paplašināšana, kā rezultātā ievērojami pieauga nozarē strādājošo skaits. Veselības aprūpi jūrniecības un zvejniecības nozarē strādājošiem nodrošināja Latvijas Baseina medicīnas iestādēs Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jūrmalā un Siguldā, un mediķu skaits šajā laikā ievērojami pieauga. Latvijas Baseina Centrālo slimnīcu tolaik vadīja galvenā ārste Inta Spilva, Rīgas ostas slimnīcu – Georgijs Stepanjans un Marta Aizsilniece, Ventspils ostas slimnīcu – Jānis Bārda un Irina Ķabanova, Liepājas ūdensceļu poliklīniku – Gunārs Aivars, Latvijas baseina SES – Josifs Rimmers, Aleksandrs Ogliņš, sanatorijas tipa bērnu silīti – Ņubova Robateņa, Sanatoriju “Spārīte” Bulduros – Maija Kablanova, Siguldas bērnu sanatoriju – ĻeĻa Cubaka, Latvijas baseina poliklīniku – Zlata Batalova, Valentīna Nikolajeva, Arkādijs Ritovs un Natālija Bagramjana, Rīgas ostas poliklīniku – Georgijs Stepanjans un Skaidrīte Riekstiņa.

Latvijas Baseina Centrālās slimnīcas galvenajai ārstei pārraudzīt, metodiski vadīt un organizēt veselības aprūpi resorā strādājošiem palīdzēja seši vietnieki: ekspertīzes jautājumos – Nadežda Kolomņikova, poliklīnikas darbā – Zlata Batalova un Natālija Bagramjana, organizatoriski metodiskajā darbā – Valentīna Mitina, Raisa Moisejeva, Mihails Donskojs, ārstnieciskajos jautājumos Grigorijs Biruks un Vladislavs Privalovs un medicīniskās palīdzības organizācijā uz kuģiem – Boriss Burmanovs un Gaļina Timčenko.

Latvijas baseina veselības aprūpē strādājošo skaits sasniedza 2076, bet veselības aprūpi uz kuģiem nodrošināja 152 ārsti un 136 vidējie medicīnas darbinieki.
Ostās un kuģu remonta rūpnīcu veselības punktos kvalificēti un pieredzējuši feldšeri visu diennakti sniedza medicīnisko palīdzību un veica profilaktiskos pasākumus.

Kuģi, jo īpaši bāzes kuģi, bija aprīkoti un nodrošināti ar tolaik modernāko aparatūru, instrumentiem un medikamentiem ķirurģiskajai, intensīvajai un neatliekamajai palīdzībai, kā arī ar visu nepieciešamo infekcijas slimnieku izolācijai un ārstēšanai.

Sanitārā robežkontrole un pirmsreisa veselības pārbaudes tika stingri ievērotas. Tolaik jūrniecības un zvejniecības vadība resora medicīnai līdzekļus nežēloja un Latvijas Baseina medicīnas iestādes bija varbūt pat labāk apgādātas nekā pārējās medicīnas iestādes Latvijā. Savstarpējās attiecības starp medicīnas iestāžu un resora vadītājiem bija ļoti nozīmīgas medicīnas iestāžu materiāli tehniskajā nodrošināšanā, remontu veikšanā un celtniecībā.

Resora pēdējais materiālais ieguldījums bija Rīgas ostas slimnīcas jaunā korpusa celtniecības darbu uzsākšanā, jaunas radioloģiskās un stomatoloģiskās aparatūras iegādē.

Latvijas Baseina medicīnas iestādēs regulāri notika tā saucamās Medicīniskās padomes sēdes un konferences, tika analizēta jūrnieku un resorā strādājošo saslimstība, izzināti tās iemesli un iestāžu vadītājiem tika ierosināti preventīvi pasākumi.

1983. gadā Jūrmalā notika starptautiska konference “Veselību visiem jūrniekiem 2000. gadā”.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados saskaņā ar civilās aizsardzības pasākumu plānu medicīnas darbinieki tika apmācīti kā rīkoties bīstamu infekcijas slimību, masu iznīcināšanas ieroču pielietošanas, kā arī kara gadījumā. Šajā sakarā tika rīkotas republikas mēroga sacensības, kurās Latvijas Baseina medicīnas darbinieki galvenā ārsta vietnieka Mihaila Donskoja vadībā vienmēr guva žūrijas atzinību.

Astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu sākums līdz ar Atmodas laiku Latvijā Baseina centrālās slimnīcas kolektīvā ienesa izmaiņas darbinieku sastāvā un skaitā. Latvijas kuģniecība un citi kuģošanas uzņēmumi pamazām sāka atteikties no kuģu mediķiem, uzskatot, ka lētāk saslimušo jūrnieku ir nogādāt krastā, nekā maksāt algu kuģa mediķim. Jūrnieki tolaik nebija sagatavoti pirmās palīdzības sniegšanā un šo izmaiņu pirmsākumā ievērojami pieauga jūrā saslimušo un mirušo skaits. Kapteiņi centās ārstus pierunāt palikt strādāt uz kuģa par stūres matrožiem, bet feldšeres – par bufetniecēm.

Deviņdesmito gadu sākumā darbinieku skaits Latvijas Baseina centrālajā slimnīcā bija 926, bet uz kuģiem strādāja vairs tikai pārdesmit mediķu. Palēnām samazināja gultu skaitu stacionāros, slēdza bērnu nodaļu un vienu terapeitisko nodaļu Rīgas ostas slimnīcā.
Jūrniecības nozarē strādājošo skaits samazinājās, bet Latvijas Baseina medicīnas iestādes paplašināja savu darbību un kļuva atvērtākas sabiedrībai – sniedzot medicīnisko palīdzību visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Latvijas Baseina centrālajā slimnīcā par galveno ārstu sāku strādāt 1992. gada 12. augustā. Baseina sistēma bija īsta impērija ar savām slimnīcām, poliklīnikām, bērnu silītēm, sanitāri epidemioloģisko staciju gan Rīgā, gan Ventspilī un Liepājā, gan sanatorijām Siguldā un Bulduros.

Līdz ar valsts neatkarības atjaunošanu un veselības aprūpes reorganizāciju lielas pārmaiņas skāra arī Latvijas Baseina centrālo slimnīcu. Ar LR Labklājības ministrijas veselības departamenta 1992. gada 27. oktobra Pavēli Nr. 123 tika izveidots Latvijas Jūras medicīnas centrs, apvienojot Baseina Centrālo slimnīcu Patversmes ielā ar Rīgas ostas slimnīcu, kas atradās Vecmīlgrāvī.

Tolaik, līdz ar veselības aprūpes reformu, sabiedrībā sāka dominēt dažādi saukļi, piemēram, “ārstu par daudz”, “slimnīcu par daudz”, “poliklīniku par daudz”. Lai neiekļūtu likvidējamo ārstniecības iestāžu sarakstā, nemitīgi tiecāmies iekarot aizvien lielāku neatkarību.

1994. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu no Labklājības ministrijas tikām nodoti Satiksmes ministrijas pārziņā. 1996. gada 10. jūlijā valdība pieņēma lēmumu izveidot valsts uzņēmumu “Latvijas Jūras medicīnas centrs” (LJMC), ar 11. novembri tas tika nodots privatizācijai. Mūsu mērķis bija, lai privatizācijā piedalītos ikviens darbinieks, tādējādi ieguldot artavu savas darba vietas saglabāšanā un attīstībā.

1997. gada 4. decembrī privatizācijas rezultātā tika izveidota publiskā akciju sabiedrība “Latvijas Jūras medicīnas centrs” un 70% tās akciju nonāca darbinieku īpašumā.

Akcionāri, kas vienlaikus ir arī uzņēmuma darbinieki, paši lemj sava uzņēmuma nākotni, attīstības virzienus, vienlaikus apzinoties milzīgo atbildību kolēģu priekšā. Laikā, kad veselības aprūpes finansējums ir stipri pieticīgs, jātiecas nemitīgi sabalansēt šībrīža vajadzības ar nepieciešamajiem ieguldījumiem attīstībai. Tas skar darbinieku algas, prēmēšanas sistēmu, speciālistu apmācību, darbinieku darba un atpūtas apstākļus, ēku uzturēšanu un remontus, inventāra un modernas medicīniskās aparatūras iegādi, pacientu piesaisti, jaunu pakalpojumu attīstību un daudzus citus būtiskus jautājumus.

To, ka ejam pareizajā virzienā, apliecina fakts, ka nu jau vairākus gadus LJMC ir vienīgā tik plaša profila ārstniecības iestāde Latvijā, kas strādā ar peļņu. Īpašs prieks, ka nopelnītā naudiņa tiek ieguldīta tālākā uzņēmuma attīstībā un izmaksāta dividendēs. Nostiprinām konkurētspēju arī valsts un pašvaldību balstīto ārstniecības iestāžu vidū.

Kopš 1998. gada maija mūsu akcijas tiek kotētas Rīgas Fondu biržā. Tas ir vairojis mūsu uzņēmuma vērtību, stimulējis veidot atklātu, publiski kontrolējamu pārvaldes sistēmu un, protams, ļauj cerēt uz ievērojamām investīcijām nākotnē.

Vienmēr esam pievērsuši lielu uzmanību tam, lai LJMC strādātu pēc iespējas labāki speciālisti. Tāpēc jau 1998. gada 8. oktobrī tika parakstīts līgums ar Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti par Ķirurģijas klīnikas izveidi LJMC Centra slimnīcā, savukārt 1999. gadā mēs kļuvām vieni no Latvijas Universitātes medicīniskās pēcdiploma izglītības institūta dibinātājiem.

1997. gadā izveidojām Latvijas Multiplās sklerozes centru un šobrīd tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur tiek ārstēti multiplās sklerozes slimnieki.

Pakāpeniski tiek turpināti būvdarbi Vecmīlgrāvja slimnīcas jaunajā korpusā, kur 2000. gadā tika atvērta ar modernu aparatūru aprīkota diagnostiskās radioloģijas nodaļa, bet 2003. gadā – funkcionālās diagnostikas nodaļa. Ar mērķi racionāli noslogot diagnostisko aparatūru un speciālistus, tos padarot pieejamus gan ambulatorai, gan stacionārai pacientu plūsmai, abas nodaļas tika iekļautas jaunizveidotajā Ziemeļu diagnostikas centrā. Tā izveide ir ļāvusi ievērojami palielināt sniegto veselības aprūpes pakalpojumu apjomu un kvalitāti Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona un tā apkārtnes iedzīvotājiem.

Uzņēmumā ir vairāk nekā 500 darba vietas. Pie mums strādā brīnišķīgi kolēģi.

Mūsu uzdevums ir pabeigt Vecmīlgrāvja slimnīcas jaunā korpusa celtniecību, kurā pārceltos ķirurģijas klīnika, ar mērķi racionāli izmantot gan fiziskos, gan materiālos resursus. Mēs turpināsim remontus arī centrālajā slimnīcā, atjaunināsim aparatūru, uzlabosim darba apstākļus gan ārstiem, gan medmāsām gan jaunākajam medicīnas personālam, kā arī visiem pārējiem darbiniekiem un, protams, radīsim pēc iespējas labākus uzturēšanās un ārstēšanās apstākļus mūsu pacientiem.